Pa muižas vēstures takām….

Par muižas pirmsākumu tiek uzskatīts 15.gadsimts, 1484.gads, kad to uzbūvējis Tukuma pilskungs Verners fon Butlars un tas noticis drīz pēc rīdzinieku uzbrukuma Tukuma pilij 1484.gadā. Muiža būvēta aizsardzībai.

Muižas arhitektūrā redzamas tipiskas tā laika Livonijā valdošā viduslaiku mūra arhitektūras iezīmes, ko ienesa iekarotāji un ko pielietoja militārās celtnēs. Muiža bija noslēgts neregulārs četrstūris, kuras ēkas ziemeļu, austrumu un dienvidu pusē veidoja nepārtraukts ēku komplekss, bet rietumu daļā būves vienoja augsts aizsargmūris ar šaujamlūkām.

400 gadu periodā muiža saimniekojušas 8 baronu dzimtas:

• Šenkingu dzimta
• Putkammeru dzimta

Putkammera laikā muižā izdarītas lielākās pārbūves, tā tika pielāgota saimnieciskām vajadzībām. Rietuma torņa vietā izbūvēja klēti, 1688.gadā izbūvēja ziemeļu un dienvidu sienās jaunus vārtus un veica vēl citus pārveidojumus. Uzbūvēts arī spirta brūzis, vēršu kūts, šķūnis un citas ēkas.

• Brigenu dzimta
• Grothusu dzimta

18.gs pirmā puse bija labvēlīga muižas attīstībai. Pēc Ziemeļu kara pieauga pieprasījums pēc labības, līdz ar to muižas tīrumi tika paplašināti. Darbojās spirta brūzis, kas bija viens no lielākajiem apkārtnē. 1748.gadā muižai piederēja 3 krogi. Gadsimta vidū muiža notika pārbūves. Vārtu torņiem izbūvēja mansardu jumtus utml.

• Medemu dzimta
• Bulmeringu dzimta
• Reku dzimta

No 1841.-1845.gadam uzcelta jauna dzīvojamā māja pie dienvidu sienas vecās saimes mājas vietā. Rietumu vārtu tornis pārbūvēts par klēti, bet jauna klēts uzbūvēta pie rietumu sienas. Ārpus mūra uzcēla vešūzi. Paplašināja spirta ražošanu no kartupeļiem. Spirta brūža jauda bija palielinājusies gandrīz 5 reizes. Lielu daļu produkcijas eksportēja.

19.gs otrajā pusē muižas ienākumi bija tik lieli, ka saimnieks varēja uzbūvēt magazīnu (1863.), skolu un pagastnamu(1862.), dzirnavas (1867.) un klēti pašā muižā pie ziemeļu sienas.

Pirmā pasaules kara laikā Rekes savus īpašumus nepameta. Šlokenbekā bija ierīkota vācu armijas kara slimnīca.

1920. gadā agrārreformas gaitā muižu nacionalizēja un vēlāk sadalīja jaunsaimniecībās. Vairākus gadus ilga strīdi starp zemes gribētājiem un Reku ģimeni par īpašumiem.

Pēc tam Šlokenbeku piešķīra Tukuma virsmežniecībai.

Pēc 2. Pasaules kara muižas centrs tika piešķirts LPSR Ministru padomes galvenajai ceļu pārvaldei Ceļu mašīnu stacijas ierīkošanai. 1957. gadā staciju likvidēja un uz tās bāzes izveidoja Ceļu būvniecības rajonu Nr.5.

1970-o gadu sākumā muižas centrs bija sabrukuma stāvoklī, tāpēc 1975. gadā sākās muižas atjaunošanas darbi, kas tika veikti, pateicoties ceļinieku iniciatīvai, entuziasmam un līdzekļiem. 1983./84. gados atjaunoja vecās klēts ēku, kurā ierīkoja ēdnīcu, bet bijušajā spirta brūzī ierīkoja CBR -5 kantora ēku, tika atjaunota Lejas un Kalna ratnīcas.

Atmodas laikā atjaunošanas darbi apsīka, bet jau 1994. gadā tika izstrādāta jauna muižas izmantošanas koncepcija. Lai rastu līdzekļus muižas uzturēšanai, brūža vietā administrācijas ēkā tika izbūvēta viesnīca, ēdnīcas ēka iznomāta kafejnīcai. 1996. gadā tika uzsākti plaši bijušās kungu nama pārbūves darbi, kā rezultātā no Ogres uz Šlokenbeku tika pārvietota Latvijā vienīgā Ceļu muzeja ekspozīcija.

2007. gadā, atjaunošanas darbos iesaistoties Smārdes pagasta padomei, muižā tika atvērts kultūras centrs. Un tā līdz pat šodienai muižā rit aktīva kultūras un tūrisma dzīve. Muiža ir pieejam ikvienam apmeklētājam un joprojām ir Smārdes pagasta pašvaldības īpašums.